Eneīda

Vergilijs
Eneīda
Eposs - poēma.
Ziemeļitālijā, nelielajā Andu ciemā netālu no Mantujas 70. gadā p. m. ē. dzimušais Publijs Vergilijs Marons uzsāka darbu pie «Eneīdas»
«Eneīdā» sastopam spilgtu itāliskā elementa izcelšanas tendenci.
Kas ir Enejs (jeb Ainejs), «Eneīdas» galvenais varonis?
Pirmoreiz to sastopam «Iliādā», kur viņš dažādos epa posmos parā­dās kā izcilākais pēc Hektora trojiešu varonis un apveltīts daudzām lieliskām īpašībām. Būdams ļoti drošsirdīgs, viņš nebīstas stāties pretim pašam Abillejam, kas, tāpat kā viņš, ir dieves dēls un reizē ir arī nosvērts, gudrs, dievbijīgs. Viņu kaujās sargā paši dievi — cīņā pret Ahilleju viņu glābj Poseidons, pret Diomēdu — māte Afrodīte, un viņam, kā uzzinām no Poseidona vārdiem XX, 306—308, lemts pēc Trojas krišanas valdīt pār trojiešiem.
No «Eneīdas» 12 grāmatām pirmās sešas veltītas Eneja klejoju­miem pēc bēgšanas no ienaidnieku ieņemtās degošās Trojas, no kurienes Enejs, kam sapnī parādās Hektors, pēc tā aicinājuma ved sev līdzi Trojas svētumus, penātus. Pārējās sešās grāmatās attēlotas Eneja cīņas Itālijā. Šādi Vergilijs savā nacionālajā epā apvienojis romiešu «Odiseju» ar romiešu «Iliādu».